HELOVĪNS — NEVAINĪGA IZKLAIDE VAI TRADĪCIJA, PAR KURU VĒRTS AIZDOMĀTIES?

Aicinājums vecākiem un visai sabiedrībai

Katru gadu 31. oktobrī mūsu sabiedrībā arvien redzamāk ienāk Helovīna svinēšana. Veikalu plauktos parādās galvaskausi, raganas, dēmonu maskas un dažādi nāves simboli. Bērni pārģērbjas biedējošos kostīmos, dodas no mājas uz māju un prasa saldumus.

Bet vai esam uzdevuši sev dažus būtiskus jautājumus?

Kas patiesībā ir Helovīns?

No kurienes nāk šī tradīcija?

Kāpēc tieši nāve, spoki, raganas un tumsības tēli kļuvuši par tās galvenajiem simboliem?

Kāpēc bērniem tiek mācīts staigāt no mājas uz māju, prasot saldumus ar saukli „Saldumus vai izjokosim!”?

Vai viss, kas tiek pasniegts kā nevainīga izklaide, patiešām ir arī garīgi nekaitīgs?

Un pats svarīgākais — kādas vērtības mēs ar šīm tradīcijām nododam nākamajai paaudzei?

NO KURIENES IR CĒLIES HELOVĪNS?

Helovīna vēsture sniedzas vairākus gadsimtus senā pagātnē.

Viena no tā senākajām saknēm ir ķeltu svētki Samhain, kas iezīmēja ražas sezonas noslēgumu un ziemas sākumu.

Senajos ticējumos šis laiks tika saistīts ar robežas izzušanu starp dzīvo un mirušo pasauli. Cilvēki ticēja, ka gari var ienākt dzīvo pasaulē. Tika dedzināti ugunskuri, lietotas maskas un veikti dažādi rituāli, lai pasargātos no nevēlamiem gariem vai tos pielabinātu.

Vēlāk šīs paražas savijās ar kristīgā kalendāra Visu svēto dienas priekšvakaru, no kura radies nosaukums Halloween — All Hallows’ Eve.

Laika gaitā šie svētki mainījās un kļuva par plaši izplatītu izklaides un komercijas notikumu.

Tomēr vēsture liek uzdot jautājumu: vai tradīcijas ārējās formas maiņa nozīmē, ka mums vairs nav jādomā par tās simboliem un vēstījumu?

KĀPĒC BĒRNI PRASA SALDUMUS?

Mūsdienās pazīstamajai tradīcijai Trick or treat ir vairākas vēsturiskas saknes.

Daļa seno paražu bija saistītas ar ēdiena atstāšanu gariem, lai tos pielabinātu. Viduslaikos pastāvēja arī paraža apstaigāt mājas, saņemot ēdienu apmaiņā pret lūgšanām par mirušajiem. Vēlāk attīstījās maskošanās un cienastu prasīšanas tradīcijas.

Mūsdienu bērni lielākoties tajā saskata jautru iespēju iegūt saldumus, nevis kādu reliģisku rituālu.

Taču šeit vēlos īpaši uzrunāt vecākus.

Ne saldumi, ne maskas, ne rituāli nevar pasargāt mūsu namus no ļaunuma.

Neviena konfekte nespēj nopirkt garīgu drošību. Neviena māņticība nespēj dot cilvēkam patiesu mieru.

Bībele mums atklāj pavisam citu ceļu.

,,Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” — Psalms 91:2

KO PAR TO SAKA DIEVA VĀRDS?

Bībele skaidri brīdina cilvēku neiesaistīties buršanā, zīlēšanā, garu izsaukšanā un okultās praksēs.

5. Mozus 18:10–12 runā par šo darbību nepieņemamību Dieva priekšā.

Protams, bērna pārģērbšanās pati par sevi nav tas pats, kas nodarbošanās ar okultismu. Taču mums kā kristiešiem ir tiesības un pienākums izvērtēt, ko mēs svinam, ko popularizējam un kādu garīgu nozīmi piešķiram savām izvēlēm.

,,Nepiedalieties neauglīgajos tumsības darbos, bet labāk celiet tos gaismā.” — Efeziešiem 5:11

Dieva Vārds mūs neaicina flirtēt ar ļaunumu, bet gan dzīvot patiesībā.

Mums nav jāpadara tumsa pievilcīga, lai bērni priecātos.

Mums nav jāizmanto nāves un dēmonu simboli, lai radītu svētku noskaņu.

Priekam nav vajadzīga tumsa. Patiesam priekam ir vajadzīga gaisma!

TĒVI UN VECĀKI — KĀDU PAMATU MĒS LIEKAM SAVĀS ĢIMENĒS?

Mēs rūpējamies, lai mūsu bērniem būtu ēdiens, apģērbs, izglītība un drošība.

Bet vai tikpat nopietni rūpējamies par viņu garīgo dzīvi?

Vai mēs mācām viņiem atšķirt labo no ļaunā?

Vai mēs viņiem stāstām par Jēzu Kristu?

Vai mūsu bērni zina, pie kā vērsties bailēs, grūtībās un neziņā?

Vai mūsu mājās ir vieta Dieva Vārdam un lūgšanai?

Vecāku atbildība nav tikai nodrošināt jumtu virs ģimenes galvas. Vecāki ir aicināti arī rādīt ticības, mīlestības, patiesības un drosmes piemēru.

„Es un mans nams — mēs kalposim Tam Kungam!” — Jozuas 24:15

KUR MEKLĒT PATIESO GAISMU, PRIEKU UN DROŠĪBU?

Mūsu vēstījuma mērķis nav nosodīt bērnus, kuri staigā pēc saldumiem, vai vecākus, kuri līdz šim nav aizdomājušies par Helovīna vēsturi.

Mūsu mērķis ir aicināt domāt dziļāk.

Pasaulei nav vajadzīgi vēl lielāki svētki par tumsu.

Pasaulei ir vajadzīga patiesa gaisma!

Un šai gaismai ir vārds — JĒZUS KRISTUS!

Viņš neatnāca pasaulē, lai cilvēkus biedētu, bet lai glābtu.

Viņš neatnāca, lai vairotu tumsu, bet lai atklātu patiesību.

Viņš neatnāca, lai cilvēks dzīvotu bailēs, bet lai dotu cerību, piedošanu un jaunu dzīvi.

„Es esmu pasaules gaisma; kas seko Man, tas nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” — Jāņa 8:12

Patiesa drosme nav spēlēšanās ar bailēm. Tā ir paļāvība uz Dievu arī tad, kad dzīvē sastopamies ar grūtībām.

Patiesa drošība nav balstīta rituālos. Tā ir uzticēšanās Dievam, paklausība Viņa Vārdam un dzīvas attiecības ar Jēzu Kristu.

Patiesais prieks nav atkarīgs no vienas svētku nakts. Tas dzimst sirdī, kas iepazinusi Dieva mīlestību.

NOSLĒGUMĀ — AICINĀJUMS AIZDOMĀTIES

Varbūt ir pienācis laiks pārskatīt dažas tradīcijas, kuras esam pieņēmuši tikai tāpēc, ka tās kļuvušas populāras?

Varbūt ir pienācis laiks bērniem piedāvāt ko vērtīgāku par maskām, bailēm un saldumiem?

Varbūt ir pienācis laiks mūsu ģimenēs atjaunot lūgšanu, Dieva Vārda lasīšanu, pateicību, savstarpēju mīlestību un patiesu sadraudzību?

Mēs nevaram izmainīt visu sabiedrību vienā dienā. Taču katrs no mums var sākt ar savu sirdi, savu ģimeni un savu namu.

„Jo lielāks ir Tas, kas jūsos, nekā tas, kas ir pasaulē.” — 1. Jāņa 4:4

Izvēlēsimies nevis bailes, bet ticību.

Nevis tumsu, bet gaismu.

Nevis māņticību, bet Dieva Vārda patiesību.

Nevis tukšas tradīcijas, bet dzīvu ticību Jēzum Kristum!

Ar cieņu un aicinājumu aizdomāties,

CELSIMIES UN CELSIM!